VĀCU DOGS
FCI STANDARTS NR.235/20.12.2012
IZCELSMES VALSTS: Vācija
OFICIĀLĀ STANDARTA PUBLICĒŠANAS DATUMS: 08.10.2012.
PIELIETOJAMĪBA: Kompanjons, sarg- un aizsardzības suns.
FCI KLASIFIKĀCIJA: II grupa Pinčeri un šnauceri, molosu šķirnes, Šveices kalnu un ganu suņi.
2.sekcija Molosveidīgie suņi.
Mastifa tips. Bez darba pārbaudēm.
ĪSS VĒSTURISKS RAKSTUROJUMS: Par mūsdienu vācu doga priekštečiem var uzskatīt veco Bullenbeizeru (Buldogu), kā arī medību un meža cūku dzinējsuņus, kuri bija kaut kas vidējs starp angļu tipa spēcīgu mastifu un ātro un veiklo greihaundu. Ar vārdu dogs sākumā saprata lielu, spēcīgu suni bez jebkādas šķirnes piederības. Vēlāk nosaukumi tika konkretizēti, kā Ulmera dogs, angļu dogs, lielais dānis, dzinējsuns, mežacūku dzinējsuns un lielais dogs, klasificējot suņus pēc to krāsas un lieluma. 1878. gadā „Septiņu komiteja” tika izveidota Berlīnē, kurā apvienojās aktīvi audzētāji un eksperti ar doktoru Bodinusu kā vadītāju, kura nolēma klasificēt visas iepriekš nosauktās varietātes kā vācu dogus (lielos dāņus). Tādejādi tika likti pamati atsevišķas vācu šķirnes audzēšanai.
1880.gadā sakarā ar izstādi Berlīnē, tika izdots pirmais vācu doga šķirnes standarts. Kopš 1888.gada rūpes par standartu uzņēmās „Vācu dogu klubs” un tas gadu gaitā bieži tika pārskatīts. Šodienas standarts atbilst visām FCI prasībām.
KOPĒJAIS RAKSTUROJUMS: Vācu dogs savā dižciltīgajā izskatā apvieno lielu, spēcīgu, labi veidotu ķermeni ar lepnumu, spēku un eleganci. Spēks kopā ar dižciltību, harmonisko izskatu, proporcionālajām auguma līnijām, kā arī īpaši izteiksmīgo galvu padara vācu dogu līdzīgu cēlai statujai, nekad ne pārāk raupju vai rafinēti elegantu. Ideāli sabalansēts un ar skaidri izteiktu dzimuma dimorfismu. Viņš ir Apolons citu suņu šķirņu vidū.
SVARĪGĀKĀS PROPORCIJAS: gandrīz kvadrātveida uzbūves, tas īpaši attiecas uz suņiem. Kuces var būt ar nedaudz garāku ķermeni.
UZVEDĪBA/TEMPERAMENTS: Draudzīgs, mīlošs un uzticīgs saviem īpašniekiem. Var būt rezervēts pret svešiniekiem, bet ir pašpārliecināts, bezbailīgs, viegli apmācāms, pakļāvīgs kompanjons un ģimenes suns, grūti provocējams un bez agresijas.
GALVA: Harmonijā ar kopējo izskatu. Gara, šaura, atšķirīga un izteiksmīga. Nekad nav ķīļveida. Smalki veidota, īpaši zem acīm. Attālums no degungala līdz pārejai un no pārejas līdz vāji iezīmētajam pakauša pauguram pēc iespējas vienādāks. Purna un galvaskausa augšējām līnijām vajadzētu būt paralēlām. Galvai jāizskatās šaurai, ja skatās no priekšas, ar pēc iespējas platāku purna muguriņu.
GALVASKAUSA DAĻA:
Galvaskauss: Uzacu loki spēcīgi veidoti, bet neizceļas.
Pāreja: Skaidri iezīmēta.
SEJAS DAĻA:
Deguns: Labi attīstīts, vairāk plats nekā apaļš, ar platām nāsīm. Jābūt melnam, izņemot arlekīnkrāsas suņiem (baltiem ar melniem plankumiem). Viņiem vēlams melns deguns, taču tauriņveida (melns ar rozā plankumiem) vai rozā krāsas deguns ir pieļaujams. Zilajiem suņiem deguns ir antracīta krāsā (atšķaidīta melnā krāsa).
Purns: Dziļš un pēc iespējas taisnstūrveidīgs. Purna muguriņa nekad nedrīkst būt ieliekta (bļodas formas), izliekta (romiešu deguns) vai priekšdaļā nolaidena (ērgļa deguns).
Lūpas: Labi izteikti lūpu kaktiņi. Lūpas nedrīkst būt nedz vāji izteiktas, nedz pārāk atkarājušās vai iegrieztas uz iekšu. Tumši pigmentētas lūpas. Arlekīnkrāsas suņiem daļēji pigmentētas vai rozā lūpas ir pieļaujamas.
Žokļi/zobi: Spēcīgi veidoti plati žokļi. Pareizs un pilns šķērveida sakodiens (42 zobi saskaņā ar zobu formulu). Ikviena atkāpe no pilna šķērveida sakodiena (izņemot PM1 apakšžoklī) ir augstākā mērā nevēlama.
Vaigi: Vaigu muskuļi tikai vāji izteikti un nekādā gadījumā neizceļas.
Acis: Vidēji lielas ar možu, draudzīgu, inteliģentu izteiksmi. Mandeļveida, ar cieši piegulošiem plakstiņiem. Acis nav pārāk plati vai slīpi novietotas. Pēc iespējas tumšākas, ļoti nevēlamas gaiši ūdeņainas vai dzintara krāsas acis. Lai gan zilas krāsas suņiem mazliet gaišākas acis ir pieļaujamas. Arlekīnkrāsas suņiem bālas (ledus zilas) acis vai dažādas krāsas acis ir pieļaujamas.
Ausis: Dabīgi nokarenas, augstu novietotas, bet nedz paceltas virs galvaskausa līnijas, nedz zemu nokarājas. Vidēji lielas. Priekšējās malas cieši pieguļ vaigiem, bet nedz plakani guļ , nedz atstāv no galvas.
KAKLS: Garš, stiegrains tīrs, bez pakakles, muskuļots, nekad nav īss vai resns. Labi veidots, sašaurinās galvas virzienā, ar arkveidīgu izliekumu. Tiek turēts augstu, bet mazliet slīpi uz priekšu, tomēr ne aitas kakls. Pārāk bagātīga āda uz rīkles vai pakakle augstākā mērā nevēlama.
ĶERMENIS:
Skausts: Augstākais spēcīgā ķermeņa punkts. To veido lāpstiņu augšmalas, kuras paceļas virs mugurkaula .
Mugura: Īsa un spēcīga, gandrīz taisnā līnijā nemanāmi stiepjas uz aizmuguri. Mugura nekad nav gara vai piepacelta virzienā uz aizmuguri. Jostasvieta: Viegli izliekta, plata, spēcīgi muskuļota.
Krusti: Plati, muskuļoti. Mazliet nolaideni virzienā no gūžas kaula uz asti, nemanāmi saplūst kopā ar asti. Krusti nekad nedrīkst būt krasi nolaideni vai pilnīgi plakani.
Krūškurvis: Stiepjas līdz elkoņiem. Labi izliektas ribas atvirzītas tālu atpakaļ. Ribas nekad nav mucveida vai plakanas. Krūškurvis ir plats un dziļš un nekad neizskatās šaurs vai sekls. Labi izteikta krūšu priekšdaļa, lai gan krūškauls nav tik spēcīgi izteikts.
Apakšējā līnija un vēders: Vēders labi pievilkts virzienā uz aizmuguri, veidojot skaisti izliektu līniju ar krūšu apakšējo daļu. Nav vēlams, ka kuces saglabā ļenganu vēdera līniju pēc kucēniem.
ASTE: Stiepjas līdz lecamajām locītavām, nav jābūt pārāk garai vai īsai. Augstu novietota un plata, nedz pārāk augstu, nedz zemu novietota. Ne pārāk resna, sašaurinās virzienā uz galu. Miera stāvoklī aste nokarājas uz leju ar dabisku ieliekumu. Kad suns ir satraukts vai kustas, aste tiek turēta līdzīgi zobenam, bet ne ievērojami augstāk par muguras līniju, nekad nepaceļas augstāk par muguras līniju. Aste ar lūzumiem, āķveida vai sagriezta, kā arī nesta uz sāniem ir augstākā mērā nevēlama. Saraini mati uz astes nevēlami.
EKSTREMITĀTES
PRIEKŠKĀJAS:
Kopējais iespaids: Jābūt ar pietiekami izteiktiem leņķiem un spēcīgiem kauliem un muskuļiem.
Plecu locītava: Spēcīgi muskuļoti. Gara, slīpa lāpstiņa ar plecu veido 100° līdz 110° lielu leņķi.
Pleci: Spēcīgi un muskuļoti, cieši pieguloši un mazliet garāki par lāpstiņu.
Elkoņi: Nav nedz izvērsti, nedz savērsti.
Apakšpleci: Spēcīgi, muskuļoti. Skatoties no priekšas un sāniem pilnīgi vertikāli taisni.
Karpālā locītava: Spēcīga, stipra, tikai viegli izceļas no apakšpleca.
Pēdvidus: Spēcīgs, kad skatās no priekšas, tad taisns, kad skatās no sāniem, mazliet vērsts slīpi uz priekšu.
Priekšķepa: Noapaļota, labi izliekta, pirksti cieši kopā (kaķa ķepa). Nagi īsi, stipri un pēc iespējas tumšāki.
PAKAĻKĀJAS:
Kopējais iespaids: Viss skelets ir klāts ar spēcīgiem muskuļiem, kuri veido platus un noapaļotus krustus, gūžas un augšstilbus. Spēcīgas pakaļkājas, ar labi izteiktiem leņķiem, kad skatās no aizmugures, ir paralēlas priekškājām.
Ciskas: Garas, platas, ļoti muskuļotas.
Ceļi: Spēcīgi, gandrīz vertikāli attiecībā pret gūžas locītavu.
Apakšstilbs: Garš, apmēram tikpat garš kā augšstilbs. Spēcīgi muskuļots.
Lecamā locītava: Spēcīga, stipra, nedz savērsta, nedz izvērsta.
Pakaļkāju pēdvidus: īss, stiprs, stāv gandrīz vertikāli attiecībā pret pamatu.
Pakaļķepa: Noapaļota, labi izliekta, pirksti cieši kopā (kaķa ķepa). Nagi īsi, stipri un pēc iespējas tumšāki.
GAITA/KUSTĪBAS: harmoniskas, lokanas, plašu pamatni aptverošas, mazliet atsperīgas. Nekad ar īsu soli vai aidā. Kājām jākustas paralēli uz priekšu un atpakaļ un vienmēr labi sabalansētas gan priekšā, gan aizmugurē.
ĀDA: Cieši pieguļoša. Vienkrāsainajiem labi pigmentēta. Arlekīnkrāsas suņiem pigments galvenokārt atbilst krāsas plankumiem.
APMATOJUMS:
Vilna: ļoti īsa, bieza, gluda un cieši pieguloša, spīdīga. Nekad nav rupja nespodra vai ar pavilnu.
Krāsa: Vācu dogi tiek audzēti triju krāsu varietātēs:
Rūsgans un tīģerkrāsas, arlekīnkrāsas un melns, un zilas krāsas.
Rūsgans: No gaiši zeltīti rūsgana līdz sulīgi zeltīti rūsganam. Vēlama melna maska. Nekad nevar būt pelēcīgas, zilgani rūsganas vai netīri rūsganas krāsas. Bez baltiem plankumiem.
Tīģerkrāsa: Pamatkrāsa ir no gaiši zeltīti rūsganas līdz sulīgi rūsganai ar melnām svītrām, cik iespējams regulārām un skaidri redzamām, kuras stiepjas ribu virzienā. Vēlama melna maska. Nekad nevar būt it kā nomazgātas svītras. Bez baltiem plankumiem.
Arlekīnkrāsa( balts ar melniem plankumiem): pamatkrāsa tīri balta, vēlams bez ielāsmojuma. Tīri melni plankumi labi sadalīti pa visu ķermeni, izskatā atgādinot saplēstus gabaliņus. Pelēki vai brūngani plankumi vai šo krāsu nianses melnajā krāsā ir nevēlamas, kā arī zili – pelēks ielāsmojums uz baltā. Tā saucamais „pelēkā tīģera” krāsojums” ir nevēlams, bet nav diskvalificējams.
Melns: Spīdīgi melns, balti plankumi uz krūtīm un ķepām ir pieļaujami. Šajā krāsā ietilpst arī plašķveidīgais krāsojums, kad melnais klāj ķermeni līdzīgi kā mētelis vai sega un purns, kakls, krūtis, vēders, kājas un astes gals var būt balti. Arī suņi ar pamata balto krāsu un lieliem melniem plankumiem, saukti „pleķainie”. Melnai krāsai nekad nedrīkst būt rūsgana, pelēcīga vai zilgana nokrāsa.
Zils: Vienkrāsains tēraudzils, baltas atzīmes uz krūtīm un ķepām pieļaujamas. Nekad nav ar rūsganu nokrāsu vai melnzils.
AUGUMS UN SVARS:
Augstums skaustā:
Suņi: vismaz 80 cm, nepārsniedzot 90 cm.
Kuces: vismaz 72 cm, nepārsniedzot 84 cm.
TRŪKUMI:
· Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei un tas ietekmē suņa veselību un labklājību.
· Neizteikta pāreja
· Ierullētas lūpas (apakšlūpa ieslīd starp augš un apakšžokļa griezējiem)
· Atsevišķi griezējzobi nav vienā līnijā, ja sakodiens ir pareizs, pārāk mazi zobi. Daļēji taisnais sakodiens
. · Izvelbtas vai pārāk dziļi iekritušas acis.
· Nepietiekami pieguļoši vai nolaideni vai uzrauti pleci.
· Brīvi elkoņi.
· Karpāla locītava izliekta, palielināta vai veļās pāri locītavai.
· Pārāk vājš, slīps vai stāvs pēdvidus.
· Pakaļkājas ar pārāk vāji vai pārmērīgi izteiktām locītavām.
· Lecamās locītavas atvērtas, pārāk izteiktas vai nestabilas.
· Govs kāja, kā arī pakaļkāju pēdvidi pārāk satuvināti. Liekie pirksti.
· Ķepa izplesta vai pārāk gara.
NOPIETNI TRŪKUMI:
· Nepietiekami pašpārliecināts, bailīgs, nervozs.
· Ābolveida galva un pārāk izteikti vaigu muskuļi.
· Atkārušies plakstiņi un redzama sarkanā konjunktīva.
· Ieliekta vai izliekta mugura.
· Pārāk nolaideni krusti.
· Pastāvīga aidas kustība.
· Traumēta aste ar sabiezējumu galā vai nogriezta aste.
DISKVALIFICĒJOŠI TRŪKUMI:
· Agresīvi vai pārāk bailīgi suņi.
· Jebkurš suns, kas skaidri izrāda fiziskas vai uzvedības anomālijas, tiek diskvalificēts.
· Kodīgs baiļu dēļ, viegli provocējams.
· Aknu krāsas vai šķelts deguns.
· Nepilns sakodiens, pārkodiens vai greiza mute, taisns sakodiens, zobu trūkums, izņemot P1 apakšžoklī.
· Ektropija, entropija vai makroblefārija.
· Baltas acis vai dažādas krāsas acis vienkrāsainajiem suņiem, izņemot arlekīnkrāsas.
· Aste ar lūzumu( piem.,mugurkaula deformācija).
· Sudraboti zila vai violeta krāsa rūsganajiem un tīģerkrāsas suņiem.
· Rūsganie, tīģerkrāsas vai zilie suņi ar baltu svītru uz galvas, baltu apkakli, „zeķītēm” vai baltu astes galu.
· Jauktas krāsas arlekīni: tīģerkrāsas ar ziliem plakumiem (porcelāna tīģeris), balts ar rūsganu.
· Albīnisms, proti, bez pigmenta.
· Kurlums.
· Zemāks par minimālo augstumu skaustā.
N.B.:
* Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem, normāli attīstītiem sēkliniekiem, kuri pilnībā atrodas sēklinieka maisiņā.
* Vaislai var tikt izmantoti tikai funkcionāli un klīniski veseli suņi, tipiski sķirnes pārstāvji
FCI STANDARTS NR.235/20.12.2012
IZCELSMES VALSTS: Vācija
OFICIĀLĀ STANDARTA PUBLICĒŠANAS DATUMS: 08.10.2012.
PIELIETOJAMĪBA: Kompanjons, sarg- un aizsardzības suns.
FCI KLASIFIKĀCIJA: II grupa Pinčeri un šnauceri, molosu šķirnes, Šveices kalnu un ganu suņi.
2.sekcija Molosveidīgie suņi.
Mastifa tips. Bez darba pārbaudēm.
ĪSS VĒSTURISKS RAKSTUROJUMS: Par mūsdienu vācu doga priekštečiem var uzskatīt veco Bullenbeizeru (Buldogu), kā arī medību un meža cūku dzinējsuņus, kuri bija kaut kas vidējs starp angļu tipa spēcīgu mastifu un ātro un veiklo greihaundu. Ar vārdu dogs sākumā saprata lielu, spēcīgu suni bez jebkādas šķirnes piederības. Vēlāk nosaukumi tika konkretizēti, kā Ulmera dogs, angļu dogs, lielais dānis, dzinējsuns, mežacūku dzinējsuns un lielais dogs, klasificējot suņus pēc to krāsas un lieluma. 1878. gadā „Septiņu komiteja” tika izveidota Berlīnē, kurā apvienojās aktīvi audzētāji un eksperti ar doktoru Bodinusu kā vadītāju, kura nolēma klasificēt visas iepriekš nosauktās varietātes kā vācu dogus (lielos dāņus). Tādejādi tika likti pamati atsevišķas vācu šķirnes audzēšanai.
1880.gadā sakarā ar izstādi Berlīnē, tika izdots pirmais vācu doga šķirnes standarts. Kopš 1888.gada rūpes par standartu uzņēmās „Vācu dogu klubs” un tas gadu gaitā bieži tika pārskatīts. Šodienas standarts atbilst visām FCI prasībām.
KOPĒJAIS RAKSTUROJUMS: Vācu dogs savā dižciltīgajā izskatā apvieno lielu, spēcīgu, labi veidotu ķermeni ar lepnumu, spēku un eleganci. Spēks kopā ar dižciltību, harmonisko izskatu, proporcionālajām auguma līnijām, kā arī īpaši izteiksmīgo galvu padara vācu dogu līdzīgu cēlai statujai, nekad ne pārāk raupju vai rafinēti elegantu. Ideāli sabalansēts un ar skaidri izteiktu dzimuma dimorfismu. Viņš ir Apolons citu suņu šķirņu vidū.
SVARĪGĀKĀS PROPORCIJAS: gandrīz kvadrātveida uzbūves, tas īpaši attiecas uz suņiem. Kuces var būt ar nedaudz garāku ķermeni.
UZVEDĪBA/TEMPERAMENTS: Draudzīgs, mīlošs un uzticīgs saviem īpašniekiem. Var būt rezervēts pret svešiniekiem, bet ir pašpārliecināts, bezbailīgs, viegli apmācāms, pakļāvīgs kompanjons un ģimenes suns, grūti provocējams un bez agresijas.
GALVA: Harmonijā ar kopējo izskatu. Gara, šaura, atšķirīga un izteiksmīga. Nekad nav ķīļveida. Smalki veidota, īpaši zem acīm. Attālums no degungala līdz pārejai un no pārejas līdz vāji iezīmētajam pakauša pauguram pēc iespējas vienādāks. Purna un galvaskausa augšējām līnijām vajadzētu būt paralēlām. Galvai jāizskatās šaurai, ja skatās no priekšas, ar pēc iespējas platāku purna muguriņu.
GALVASKAUSA DAĻA:
Galvaskauss: Uzacu loki spēcīgi veidoti, bet neizceļas.
Pāreja: Skaidri iezīmēta.
SEJAS DAĻA:
Deguns: Labi attīstīts, vairāk plats nekā apaļš, ar platām nāsīm. Jābūt melnam, izņemot arlekīnkrāsas suņiem (baltiem ar melniem plankumiem). Viņiem vēlams melns deguns, taču tauriņveida (melns ar rozā plankumiem) vai rozā krāsas deguns ir pieļaujams. Zilajiem suņiem deguns ir antracīta krāsā (atšķaidīta melnā krāsa).
Purns: Dziļš un pēc iespējas taisnstūrveidīgs. Purna muguriņa nekad nedrīkst būt ieliekta (bļodas formas), izliekta (romiešu deguns) vai priekšdaļā nolaidena (ērgļa deguns).
Lūpas: Labi izteikti lūpu kaktiņi. Lūpas nedrīkst būt nedz vāji izteiktas, nedz pārāk atkarājušās vai iegrieztas uz iekšu. Tumši pigmentētas lūpas. Arlekīnkrāsas suņiem daļēji pigmentētas vai rozā lūpas ir pieļaujamas.
Žokļi/zobi: Spēcīgi veidoti plati žokļi. Pareizs un pilns šķērveida sakodiens (42 zobi saskaņā ar zobu formulu). Ikviena atkāpe no pilna šķērveida sakodiena (izņemot PM1 apakšžoklī) ir augstākā mērā nevēlama.
Vaigi: Vaigu muskuļi tikai vāji izteikti un nekādā gadījumā neizceļas.
Acis: Vidēji lielas ar možu, draudzīgu, inteliģentu izteiksmi. Mandeļveida, ar cieši piegulošiem plakstiņiem. Acis nav pārāk plati vai slīpi novietotas. Pēc iespējas tumšākas, ļoti nevēlamas gaiši ūdeņainas vai dzintara krāsas acis. Lai gan zilas krāsas suņiem mazliet gaišākas acis ir pieļaujamas. Arlekīnkrāsas suņiem bālas (ledus zilas) acis vai dažādas krāsas acis ir pieļaujamas.
Ausis: Dabīgi nokarenas, augstu novietotas, bet nedz paceltas virs galvaskausa līnijas, nedz zemu nokarājas. Vidēji lielas. Priekšējās malas cieši pieguļ vaigiem, bet nedz plakani guļ , nedz atstāv no galvas.
KAKLS: Garš, stiegrains tīrs, bez pakakles, muskuļots, nekad nav īss vai resns. Labi veidots, sašaurinās galvas virzienā, ar arkveidīgu izliekumu. Tiek turēts augstu, bet mazliet slīpi uz priekšu, tomēr ne aitas kakls. Pārāk bagātīga āda uz rīkles vai pakakle augstākā mērā nevēlama.
ĶERMENIS:
Skausts: Augstākais spēcīgā ķermeņa punkts. To veido lāpstiņu augšmalas, kuras paceļas virs mugurkaula .
Mugura: Īsa un spēcīga, gandrīz taisnā līnijā nemanāmi stiepjas uz aizmuguri. Mugura nekad nav gara vai piepacelta virzienā uz aizmuguri. Jostasvieta: Viegli izliekta, plata, spēcīgi muskuļota.
Krusti: Plati, muskuļoti. Mazliet nolaideni virzienā no gūžas kaula uz asti, nemanāmi saplūst kopā ar asti. Krusti nekad nedrīkst būt krasi nolaideni vai pilnīgi plakani.
Krūškurvis: Stiepjas līdz elkoņiem. Labi izliektas ribas atvirzītas tālu atpakaļ. Ribas nekad nav mucveida vai plakanas. Krūškurvis ir plats un dziļš un nekad neizskatās šaurs vai sekls. Labi izteikta krūšu priekšdaļa, lai gan krūškauls nav tik spēcīgi izteikts.
Apakšējā līnija un vēders: Vēders labi pievilkts virzienā uz aizmuguri, veidojot skaisti izliektu līniju ar krūšu apakšējo daļu. Nav vēlams, ka kuces saglabā ļenganu vēdera līniju pēc kucēniem.
ASTE: Stiepjas līdz lecamajām locītavām, nav jābūt pārāk garai vai īsai. Augstu novietota un plata, nedz pārāk augstu, nedz zemu novietota. Ne pārāk resna, sašaurinās virzienā uz galu. Miera stāvoklī aste nokarājas uz leju ar dabisku ieliekumu. Kad suns ir satraukts vai kustas, aste tiek turēta līdzīgi zobenam, bet ne ievērojami augstāk par muguras līniju, nekad nepaceļas augstāk par muguras līniju. Aste ar lūzumiem, āķveida vai sagriezta, kā arī nesta uz sāniem ir augstākā mērā nevēlama. Saraini mati uz astes nevēlami.
EKSTREMITĀTES
PRIEKŠKĀJAS:
Kopējais iespaids: Jābūt ar pietiekami izteiktiem leņķiem un spēcīgiem kauliem un muskuļiem.
Plecu locītava: Spēcīgi muskuļoti. Gara, slīpa lāpstiņa ar plecu veido 100° līdz 110° lielu leņķi.
Pleci: Spēcīgi un muskuļoti, cieši pieguloši un mazliet garāki par lāpstiņu.
Elkoņi: Nav nedz izvērsti, nedz savērsti.
Apakšpleci: Spēcīgi, muskuļoti. Skatoties no priekšas un sāniem pilnīgi vertikāli taisni.
Karpālā locītava: Spēcīga, stipra, tikai viegli izceļas no apakšpleca.
Pēdvidus: Spēcīgs, kad skatās no priekšas, tad taisns, kad skatās no sāniem, mazliet vērsts slīpi uz priekšu.
Priekšķepa: Noapaļota, labi izliekta, pirksti cieši kopā (kaķa ķepa). Nagi īsi, stipri un pēc iespējas tumšāki.
PAKAĻKĀJAS:
Kopējais iespaids: Viss skelets ir klāts ar spēcīgiem muskuļiem, kuri veido platus un noapaļotus krustus, gūžas un augšstilbus. Spēcīgas pakaļkājas, ar labi izteiktiem leņķiem, kad skatās no aizmugures, ir paralēlas priekškājām.
Ciskas: Garas, platas, ļoti muskuļotas.
Ceļi: Spēcīgi, gandrīz vertikāli attiecībā pret gūžas locītavu.
Apakšstilbs: Garš, apmēram tikpat garš kā augšstilbs. Spēcīgi muskuļots.
Lecamā locītava: Spēcīga, stipra, nedz savērsta, nedz izvērsta.
Pakaļkāju pēdvidus: īss, stiprs, stāv gandrīz vertikāli attiecībā pret pamatu.
Pakaļķepa: Noapaļota, labi izliekta, pirksti cieši kopā (kaķa ķepa). Nagi īsi, stipri un pēc iespējas tumšāki.
GAITA/KUSTĪBAS: harmoniskas, lokanas, plašu pamatni aptverošas, mazliet atsperīgas. Nekad ar īsu soli vai aidā. Kājām jākustas paralēli uz priekšu un atpakaļ un vienmēr labi sabalansētas gan priekšā, gan aizmugurē.
ĀDA: Cieši pieguļoša. Vienkrāsainajiem labi pigmentēta. Arlekīnkrāsas suņiem pigments galvenokārt atbilst krāsas plankumiem.
APMATOJUMS:
Vilna: ļoti īsa, bieza, gluda un cieši pieguloša, spīdīga. Nekad nav rupja nespodra vai ar pavilnu.
Krāsa: Vācu dogi tiek audzēti triju krāsu varietātēs:
Rūsgans un tīģerkrāsas, arlekīnkrāsas un melns, un zilas krāsas.
Rūsgans: No gaiši zeltīti rūsgana līdz sulīgi zeltīti rūsganam. Vēlama melna maska. Nekad nevar būt pelēcīgas, zilgani rūsganas vai netīri rūsganas krāsas. Bez baltiem plankumiem.
Tīģerkrāsa: Pamatkrāsa ir no gaiši zeltīti rūsganas līdz sulīgi rūsganai ar melnām svītrām, cik iespējams regulārām un skaidri redzamām, kuras stiepjas ribu virzienā. Vēlama melna maska. Nekad nevar būt it kā nomazgātas svītras. Bez baltiem plankumiem.
Arlekīnkrāsa( balts ar melniem plankumiem): pamatkrāsa tīri balta, vēlams bez ielāsmojuma. Tīri melni plankumi labi sadalīti pa visu ķermeni, izskatā atgādinot saplēstus gabaliņus. Pelēki vai brūngani plankumi vai šo krāsu nianses melnajā krāsā ir nevēlamas, kā arī zili – pelēks ielāsmojums uz baltā. Tā saucamais „pelēkā tīģera” krāsojums” ir nevēlams, bet nav diskvalificējams.
Melns: Spīdīgi melns, balti plankumi uz krūtīm un ķepām ir pieļaujami. Šajā krāsā ietilpst arī plašķveidīgais krāsojums, kad melnais klāj ķermeni līdzīgi kā mētelis vai sega un purns, kakls, krūtis, vēders, kājas un astes gals var būt balti. Arī suņi ar pamata balto krāsu un lieliem melniem plankumiem, saukti „pleķainie”. Melnai krāsai nekad nedrīkst būt rūsgana, pelēcīga vai zilgana nokrāsa.
Zils: Vienkrāsains tēraudzils, baltas atzīmes uz krūtīm un ķepām pieļaujamas. Nekad nav ar rūsganu nokrāsu vai melnzils.
AUGUMS UN SVARS:
Augstums skaustā:
Suņi: vismaz 80 cm, nepārsniedzot 90 cm.
Kuces: vismaz 72 cm, nepārsniedzot 84 cm.
TRŪKUMI:
· Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei un tas ietekmē suņa veselību un labklājību.
· Neizteikta pāreja
· Ierullētas lūpas (apakšlūpa ieslīd starp augš un apakšžokļa griezējiem)
· Atsevišķi griezējzobi nav vienā līnijā, ja sakodiens ir pareizs, pārāk mazi zobi. Daļēji taisnais sakodiens
. · Izvelbtas vai pārāk dziļi iekritušas acis.
· Nepietiekami pieguļoši vai nolaideni vai uzrauti pleci.
· Brīvi elkoņi.
· Karpāla locītava izliekta, palielināta vai veļās pāri locītavai.
· Pārāk vājš, slīps vai stāvs pēdvidus.
· Pakaļkājas ar pārāk vāji vai pārmērīgi izteiktām locītavām.
· Lecamās locītavas atvērtas, pārāk izteiktas vai nestabilas.
· Govs kāja, kā arī pakaļkāju pēdvidi pārāk satuvināti. Liekie pirksti.
· Ķepa izplesta vai pārāk gara.
NOPIETNI TRŪKUMI:
· Nepietiekami pašpārliecināts, bailīgs, nervozs.
· Ābolveida galva un pārāk izteikti vaigu muskuļi.
· Atkārušies plakstiņi un redzama sarkanā konjunktīva.
· Ieliekta vai izliekta mugura.
· Pārāk nolaideni krusti.
· Pastāvīga aidas kustība.
· Traumēta aste ar sabiezējumu galā vai nogriezta aste.
DISKVALIFICĒJOŠI TRŪKUMI:
· Agresīvi vai pārāk bailīgi suņi.
· Jebkurš suns, kas skaidri izrāda fiziskas vai uzvedības anomālijas, tiek diskvalificēts.
· Kodīgs baiļu dēļ, viegli provocējams.
· Aknu krāsas vai šķelts deguns.
· Nepilns sakodiens, pārkodiens vai greiza mute, taisns sakodiens, zobu trūkums, izņemot P1 apakšžoklī.
· Ektropija, entropija vai makroblefārija.
· Baltas acis vai dažādas krāsas acis vienkrāsainajiem suņiem, izņemot arlekīnkrāsas.
· Aste ar lūzumu( piem.,mugurkaula deformācija).
· Sudraboti zila vai violeta krāsa rūsganajiem un tīģerkrāsas suņiem.
· Rūsganie, tīģerkrāsas vai zilie suņi ar baltu svītru uz galvas, baltu apkakli, „zeķītēm” vai baltu astes galu.
· Jauktas krāsas arlekīni: tīģerkrāsas ar ziliem plakumiem (porcelāna tīģeris), balts ar rūsganu.
· Albīnisms, proti, bez pigmenta.
· Kurlums.
· Zemāks par minimālo augstumu skaustā.
N.B.:
* Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem, normāli attīstītiem sēkliniekiem, kuri pilnībā atrodas sēklinieka maisiņā.
* Vaislai var tikt izmantoti tikai funkcionāli un klīniski veseli suņi, tipiski sķirnes pārstāvji