Vācu dogu vēsture - interesanti!
Šķirnes izveidošanā liels nopelns ir Vācijas kancleram Oto fon Bismarkam, kam piederējuši vairāki šādi suņi un kas rūpējies arī par to selekciju un pavairošanu.
Bismarks vācu dogu sakarā iegājis vēsturē ar anekdotisku gadījumu, kura dēļ varējis izcelties pat starptautisks konflikts. Reiz Vācijas kanclers Bismarks ticies ar tā laika Krievijas premjerministru, un tikšanās reizē Bismarkam līdzās uz paklājiņa gulējis arī melnais vācu dogs. Tā kā Krievijas pārstāvis sarunu laikā enerģiski žestikulējis, sunim tas šķitis aizdomīgi, un viņš nogāzis Krievijas viesi uz grīdas. Bismarkam ilgi nācies attaisnoties par šo neveiklo situāciju, paglābis vien tas, ka Krievijas premjerministrs ticis sveikā ar izbīli, jo suns viņam nebija kodis.
Bismarks vācu dogu sakarā iegājis vēsturē ar anekdotisku gadījumu, kura dēļ varējis izcelties pat starptautisks konflikts. Reiz Vācijas kanclers Bismarks ticies ar tā laika Krievijas premjerministru, un tikšanās reizē Bismarkam līdzās uz paklājiņa gulējis arī melnais vācu dogs. Tā kā Krievijas pārstāvis sarunu laikā enerģiski žestikulējis, sunim tas šķitis aizdomīgi, un viņš nogāzis Krievijas viesi uz grīdas. Bismarkam ilgi nācies attaisnoties par šo neveiklo situāciju, paglābis vien tas, ka Krievijas premjerministrs ticis sveikā ar izbīli, jo suns viņam nebija kodis.
Vācu dogu izcelsme tiek saistīta ar ļoti senām suņu šķirnēm. Jau antīkajā Grieķijā uz monētām bija redzami šo slaido suņu attēli, dogiem līdzīgu dzīvnieku kontūras greznojušas arī senās Ēģiptes tempļu un piramīdu sienu gleznojumus. Tie bijuši medību suņi, kas spējuši stāties pretim pat lāčiem, kā arī pavadījuši kārtējos kara gājienos romiešu leģionārus, kareivīgās gallu un asīriešu ciltis.
Uzskata, ka Anglijā un Īrijā šos augumā lielos suņus savulaik ieveduši ķelti, kur tie krustojušies ar vietējām suņu šķirnēm.Veicot DNS pētījumus, pierādījies, ka mūsdienu vācu dogu senčos ir gan īru vilku suņi, gan angļu mastifi, kas atstājuši ietekmi uz šīs šķirnes ārējo izskatu. Šī krustošanās varēja būt notikusi ap 15.-16. gadsimtu vai agrāk, jo vācu dogu priekšteči bija iecienīti arī Eiropas valstu karaļu galmos un aristokrātu ģimenēs viduslaikos, ko apliecina suņu attēlojums senās gravīrās, gleznās un citi tā laika kultūrvēstures avoti. Augstmaņu asistēšanai loku šaušanas medībās šiem visai iespaidīgā izmēra suņiem pienācās arī pavadīt sardzi, tā attīstot dogiem sargsuņu iemaņas.
Kaut arī angļu valodā šīs šķirnes nosaukums Great dane vedina domāt, ka suņiem varētu būt sakars ar Dāniju, tomēr šai valstij šķirnes attīstībā nopelni nav bijuši, ja neskaita, ka vācu dogi savulaik iepriecinājuši arī Dānijas karaļnama pārstāvjus. Šī saistība ar Dāniju radusies, pateicoties franču dabas pētniekam Comte de Buffon, kurša neparasti lielos suņus pirmoreiz ievēroja Dānijā un aprakstīja kā le Grand Danois. Vēlāk Francijā šos suņus sāka saukt arī par vācu mastifiem.
Mūsdienās latviešu valodā tos dēvē par vācu dogiem, jo Vācija 19. gadsimtā ieguldījusi daudz vairāk šīs šķirnes attīstībā nekā jebkura cita valsts. 1878. gadā Berlīnē sarīkotajā izstādē tiesneši atzina, ka Vācijā selekcionētie dogi tomēr vizuāli atšķiras no importētajiem angļu mastifiem, kas augumā bija mazāki un smagnējāki. Par vācu dogu šķirnes oficiālo dzimšanas gadu uzskata 1879. gadu, kad apstiprināts šķirnes standarts. Ap šo laiku vācu dogu atzina par Vācijas nacionālo suni. 1888. gadā Vācijā nodibināja klubu Deutsche Doggen, un jaunais nosaukums-vācu dogi- sāka izplatīties arī citviet Eiropā.
Raksta tapšanā izmantots žurnāls " Astes".
Uzskata, ka Anglijā un Īrijā šos augumā lielos suņus savulaik ieveduši ķelti, kur tie krustojušies ar vietējām suņu šķirnēm.Veicot DNS pētījumus, pierādījies, ka mūsdienu vācu dogu senčos ir gan īru vilku suņi, gan angļu mastifi, kas atstājuši ietekmi uz šīs šķirnes ārējo izskatu. Šī krustošanās varēja būt notikusi ap 15.-16. gadsimtu vai agrāk, jo vācu dogu priekšteči bija iecienīti arī Eiropas valstu karaļu galmos un aristokrātu ģimenēs viduslaikos, ko apliecina suņu attēlojums senās gravīrās, gleznās un citi tā laika kultūrvēstures avoti. Augstmaņu asistēšanai loku šaušanas medībās šiem visai iespaidīgā izmēra suņiem pienācās arī pavadīt sardzi, tā attīstot dogiem sargsuņu iemaņas.
Kaut arī angļu valodā šīs šķirnes nosaukums Great dane vedina domāt, ka suņiem varētu būt sakars ar Dāniju, tomēr šai valstij šķirnes attīstībā nopelni nav bijuši, ja neskaita, ka vācu dogi savulaik iepriecinājuši arī Dānijas karaļnama pārstāvjus. Šī saistība ar Dāniju radusies, pateicoties franču dabas pētniekam Comte de Buffon, kurša neparasti lielos suņus pirmoreiz ievēroja Dānijā un aprakstīja kā le Grand Danois. Vēlāk Francijā šos suņus sāka saukt arī par vācu mastifiem.
Mūsdienās latviešu valodā tos dēvē par vācu dogiem, jo Vācija 19. gadsimtā ieguldījusi daudz vairāk šīs šķirnes attīstībā nekā jebkura cita valsts. 1878. gadā Berlīnē sarīkotajā izstādē tiesneši atzina, ka Vācijā selekcionētie dogi tomēr vizuāli atšķiras no importētajiem angļu mastifiem, kas augumā bija mazāki un smagnējāki. Par vācu dogu šķirnes oficiālo dzimšanas gadu uzskata 1879. gadu, kad apstiprināts šķirnes standarts. Ap šo laiku vācu dogu atzina par Vācijas nacionālo suni. 1888. gadā Vācijā nodibināja klubu Deutsche Doggen, un jaunais nosaukums-vācu dogi- sāka izplatīties arī citviet Eiropā.
Raksta tapšanā izmantots žurnāls " Astes".
© Jusis 2014